 | Cēzars Amslers1881–1965farmakologs |
Vīnes universitātes privātdocents farmakologs Cēzars Amslers, kas 1921. gadā tika uzaicināts darbā LU Medicīnas fakultātē, gluži svešs Latvijai nebija, ko apliecina īpatnēja „zinātniskā radniecība”. Viņa skolotājs profesors Hanns Horsts Meiers (1853–1929) savukārt bija Laidzē (pie Talsiem) dzimušā latviskas izcelsmes profesora, viena no eksperimentālās farmakoloģijas pamatlicēja Osvalda Šmīdeberga (1838–1921) skolnieks. Tātad C. Amslers iznāk O. Šmīdeberga „zinātniskais mazdēls”, un kļūst saprotama H. H. Meiera ievēlēšana par LU Dr. honoris causa 1924. gadā.
C. Amslers dzimis 1881. gada 15. aprīlī Šincnahā, Ārgavas kantonā, Šveicē, viesnīcnieka ģimenē. Beidzis Ārgavas ģimnāziju, studējis tieslietas Cīrihē un Minhenē un medicīnu Bāzelē, Ženēvā un vēlreiz Bāzelē, kur 1911. gadā aizstāvējis Dr. med. disertāciju par krupoza konjunktivīta klīniskām, bakterioloģiskām un eksperimentālām studijām. Bijis Bāzeles universitātes Patoloģijas institūta asistents, strādājis pie Nobela prēmijas laureāta Paula Ērliha (1854–1915) Frankfurtē pie Mainas, bijis pētnieks Minhenē, Jēnas universitātes asistents un visbeidzot pie jau minētā H. H. Meiera Vīnē.
Kad 1922. gadā C. Amslers pēc ievēlēšanas par LU profesoru un Farmakoloģijas institūta vadītāju ieradās Rīgā, viņa rīcībā esot nodota „viena vienīga maza istabiņa, kur knapi ievietojas galds un pāris krēslu”. Taču jau pēc pāris gadiem telpas ievērojami paplašinātas, pienācīgi aprīkotas ar modernu aparatūru, un institūts strādājis pilnā sparā, līdz 1939. gadam profesora vadībā publicējot 120 darbus par sāpju farmakoloģiju un fizioloģiju, tostarp par iekaisuma farmakoloģiju un patoģenēzi, morfija farmakoloģiju un morfīnismu, kokaīna grupas lokālanestētisko darbību, Latvijas uzpirkstītes preparātiem un papardes ekstraktiem, fiziskām farmakoloģiskām darbībām un to mehānismu, ķīmisko kaujasvielu patoloģisko fizioloģiju un klīnisko ainu, racionālu un ekonomisku ārstniecības līdzekļu parakstīšanu, kombināciju farmakoloģiju, johimbīna darbības sakaru ar veģetatīvo nervu sistēmu, skābju un sārmu darbību, eksperimentālo toksisko encefalītu.
Profesors C. Amslers bija Eiropā pazīstams zinātnieks, bet tagad Latvijā ir aizmirsts. Viņš ievēlēts par Vācu dabaspētnieku akadēmijas Leopoldina locekli un tās senāta locekli 1933. gadā, bija prestiža žurnāla Naunyn-Schmiedebergs Archiv für experimentelle Pathologie und Pharmakologie līdzizdevējs no 1930. gada. Divi viņa Latvijā izaudzinātie skolnieki Eduards Rencis (1898–1962) un Pēteris Vegers (1904–1991) kara beigās emigrēja un bija profesori ārvalstīs.
Diemžēl 1940. gadā padomju vara profesoru Cēzaru Amsleru izraidīja no Latvijas uz Šveici; vācu laikā viņš vairakkārt centās atgriezties, bet nesekmīgi. Miris 1965. gada 19. janvārī Harlibergā, Šveicē, apbedīts dzimtajā Šincnahā.
Literatūra:
1.
Latvijas
Universitāte. 1919–1929. R., 1929. 615 lpp.
2.
Latvijas
Universitāte divdesmit gados. 1919–1939. R., 1939, 1., 2. d. 920,
648 lpp.
3.
Vīksna A. Latvijas
Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. R., 2011. 499 lpp.
Cēzara Amslera fotoportrets. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 20. gs. 30. gadi.
Profesors
Cēzars Amslers kopā ar studentiem farmakoloģijas nodarbībā. Fotogrāfs: Krišs Rake.
Rīga, ~1930. gads.
Latvijas
Universitātes Medicīnas fakultātes mācībspēku grupa. No kreisās sēž: Roberts
Krimbergs, Ernests Paukulis, Mārtiņš Zīle, Pēteris Sniķers, Jēkabs Prīmanis,
Jēkabs Alksnis, Cēzars Amslers, Ernsts Fērmanis, Eduards Gartjē; stāv: Dominiks
Kalvelis, Kārlis Balodis, Jānis Vilde, Reinholds Sniķers, Jānis Šulcs, Miķelis
Veidemanis, Ernests Jansons, Pauls Stradiņš, Jānis Miķelsons, Kristaps
Rudzītis, Hermanis Buduls, Kārlis Barons, Egons Dārziņš, Gerhards Feders.
Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, ~1938. gads.
Lekciju materiāli ,, Farmakoloģija,
farmakodinamika, toksikoloģija un medicīniskā receptūra.,, . Pēc prof.
C.Amslera lekcijām sastādījis stud.med. Ed. Rencs. Rīga, 1924.gads.
Profesors
Cēzars Amslers ar dzīvesbiedri un profesoru Ernestu Putniņu (1. no labās).
Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 30. gadi.