Medicīnas studijas sākas ar anatomiju. Dibinot LU Medicīnas fakultāti, nolūkotais anatomijas profesors, rīdzinieks Alfrēds Zommers (1858–1939) pēdējā brīdī pārdomāja un atgriezās Tērbatā, un vietā no pārjūras nācās raudzīt jaunu un enerģisku cilvēku, kas, līdzņemot kaulu kastes un bruņojies ar revolveri nemierīgā laika pēc, Rīgā ieradās 1920. gada janvārī un tūlīt pat stājās pie anatomikuma ierīkošanas likteņa varā pamestā pareizticīgo garīgā semināra ēkā, lai kļūtu par cilvēka anatomijas pamatlicēju Latvijā.

            Gastons Bakmanis dzimis 1883. gada 11. jūlijā Reijmirā, Zviedrijā, pulka ārsta ģimenē. Pēc Kalmāras ģimnāzijas beigšanas 1901. gadā viņš studēja Upsalas universitātē, 1907. gadā iegūstot medicīnas kandidāta, 1912. gadā medicīnas licenciāta un vēl pēc gada, aizstāvot disertāciju, – medicīnas doktora grādu. Līdz aicinājumam uzņemties profesūru Latvijā G. Bakmanis strādāja akadēmiskā un klīniskā darbā Stokholmā, Upsalā un Vestervīkā, ieinteresējoties par anatomiju, antropoloģiju, etnogrāfiju un psihiatriju.

            Piecus gadus – no 1920. līdz 1925. gadam – profesors G. Bakmanis bija LU Anatomijas institūta un līdztekus Histoloģijas institūta vadītājs, izveidoja un iekārtoja auditorijas, sekciju zāles, laboratorijas, kabinetus, līķu pagrabu un anatomijas muzeju, iegādājās instrumentus, komplektēja bibliotēku, no jaunajiem ārstiem un studentiem izraudzījās sev palīgus un sagatavoja viņus akadēmiskai karjerai, tādā kārtā izaudzinot pirmo latviešu anatomu un antropologu paaudzi; lasīja lekcijas anatomijā, histoloģijā un to ietvaros embrioloģijā un topogrāfiskajā anatomijā; veica un stimulēja latviešu antropometriskos pētījumus, piedalījās arheoloģiskajos izrakumos. Profesors bija piecu vietējo zinātnisko biedrību biedrs, tostarp Latvijas Bioloģijas biedrības līdzdibinātājs un no 1922. līdz 1925. gadam tās priekšnieks.

            Atgriezies Zviedrijā, G. Bakmanis strādāja zinātniskā un pedagoģiskā darbā Karolinskas institūtā Stokholmā no 1925. līdz 1933. gadam, turpmāk Lundas universitātē un no 1948. gada Upsalā. Viņš veicis pētījumus cilvēka un salīdzināmā anatomijā un embrioloģijā, antropoloģijā, kā arī skaidrojis dzīvo būtņu augšanas vispārējās likumsakarības. Zinātnes klasikai piepulcināta viņa 1943. gadā izdotā monogrāfija „Augšana un organiskais laiks”.

            Par nopelniem Latvijas labā profesors Gastons Bakmanis apbalvots ar 4., 3. un 2. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 1925., 1927. un 1929. gadā, viņš ievēlēts par LU Dr. med. honoris causa un Latvijas Bioloģijas biedrības godabiedru 1925. gadā. Miris 1964. gada 18. februārī Upsalā.