Juris Bārs 1808–1879 ārsts, valodnieks

“Ārsts Juris Bārs (1808–1879) – pirmais latviešu valodnieks”. 1978. gads.

            Ārsts un valodnieks Juris (Georgs Heinrihs) Bārs ir viena no savdabīgākajām personībām latviešu literatūras, medicīnas un Latvijas 19. gadsimta vēsturē vispār. Viņš ir pirmais latviešu tautības valodnieks, viens no pirmajiem latviešu ārstiem (sestais) un viens no retajiem latviešu patriotiem klaušu laikos, kas viņam dzīvē sagādāja daudz grūtību. Laikā, kad strauji sāka veidoties latviešu inteliģence, Juris Bārs gāja savrupu ceļu, balstoties akadēmiskās zināšanās, kuras, par spīti šaurai materiālai rocībai, viņam izdevās sasniegt.

            Viņš dzimis 1808. gada 23. februārī Dobeles apriņķa Līvbērzes Lāčos (kam atbilst uzvārds), mācījies Jelgavas ģimnāzijā, 1833. gadā devies uz Tērbatu studēt astronomiju, ko drīz nomainījis ar praktiski izdevīgāko medicīnu. Pēc ārsta diploma saņemšanas 1842. gadā J. Bārs īsāku laiku strādāja Žagarē, bet 1844. gadā ieņēma Kurzemē ienesīgāko muižas ārsta vietu Dundagā. 1855. gadā viņš pārcēlās uz Kuldīgu un 1862. gadā kļuva par apriņķa ārstu. Kā zinošs un prasmīgs ārsts J. Bārs baudīja lielu uzticību tautā. Miris 1879. gada 19. decembrī, apbedīts pilsētas vecajos (vācu) kapos.

            Pats nozīmīgākais J. Bāra darbībā saistāms ar veikumu latviešu valodniecībā, kur viņa 1847. gadā rosinātās izmaiņas rakstībā ir mūsdienu latviešu valodas ortogrāfijas pamatā. Viņš pirmais ieteica patskaņa garumu apzīmēt ar horizontālu svītriņu, novērsa dubultlīdzskaņus un t.s. čupu burtus (sch, tsch). Fonētikā  J. Bārs pirmais pareizi noteica latviešu valodas skaņu sistēmu, raksturoja lauzto un stiepto intonāciju, galvenās skaņu pārmaiņas runas plūsmā, izvirzīja šaurā un platā „e” lietošanas nosacījumus. J. Bāra valodnieciskos darbus turpmāk atzinuši un izmantojuši Augusts Bīlenšteins (1826–1907), Juris Alunāns (1832–1864) u.c. valodniecības autoritātes.

            J. Bārs bija arī literāts, publicēja labskanīgas dzejas un atdzejojumus. Viņš pirmais sāka tulkot krievu rakstnieku darbus latviešu valodā – tās bija Ivana Krilova (1769–1844) fabulas.

            Sabiedriskajos uzskatos J. Bārs bija dedzīgs latviešu pārvācošanas pretinieks un nacionāls cīnītājs vēl pirms jaunlatviešu kustības jeb pirmās tautas atmodas. Nonākot konfliktā ar vietējiem baroniem un mācītājiem, viņam vairs nebija iespējams īstenot mūža lielāko ieceri – latviešu valodas vārdnīcas sastādīšanu.

            Kuldīgas vecie kapi tagad pārveidoti parkā, taču laika gaitā izdzisušo un nolīdzināto Jura Bāra kapa vietu izdevās lokalizēt un 1985. gadā iezīmēt ar piemiņas akmeni.

Literatūra:
1. Bērziņš L. Juris Bārs // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1930, 7./8. nr., 33.–53. lpp.
2. Brennsohn I. Die Aerzte Kurlands vom Beginn der herzoglichen Zeit bis zur Gegenwart. 2. Ausg. R., 1929. 492 S.
3. Kļaviņa S. Pa gandrīz izzudušām pēdām: dakteris Juris Bārs – pirmais latvietis dzimtās valodas pētnieks un mūsdienu rakstības pionieris // Karogs, 2008, 7. nr., 112.–121. lpp.
4. Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. R., 2009. 639 lpp.
5. Vīksna A. Pa ārstu takām. R., 1990. 174 lpp.

Akts par revīziju M. Kazaka aptiekā Goldingenā. Viss atrasts labā kārtībā, likumā paredzētie norādījumi ievēroti. Parakstījis apriņķa ārsts Juris Bārs. 1869. gads, iespieddarbs, rokraksts, vācu val.

Jura Bāra portrets. No Āronu Matīsa grāmatas „Latviešu Literāriskā (Latviešu Draugu) Biedrība savā simts gadu darbā. Ainas no latviešu un vāciešu attiecību vēstures”. Rīga, A. Gulbja izdevniecība, 1929. gads. Fotogrāfs: J. Sirmais.

Ex libris, veltīts Jurim Bāram (1808–1879), ārstam un pirmajam latviešu valodniekam.