Modernās ķirurģijas celmlauzis Rīgā un Latvijā bija Ādolfs fon Bergmanis, kas ieviesa aseptiku un dobumķirurģiju, izveidoja plašu un paliekošu ķirurgu skolu un veica svarīgas iniciatīvas iedzīvotāju veselības aprūpē. Viņš nāk no ievērojamās Baltijas mācītāju un ārstu dzimtas, un viņa otrās pakāpes brālēns ir Rīgā dzimušais un pasaules slavu guvušais ķirurgs Ernsts fon Bergmanis (1836–1907).

            Ādolfs fon Bergmanis dzimis 1855. gada 23. maijā Petrozavodskā, Oloņecas guberņā, ārsta ģimenē. Mācījies Guberņas ģimnāzijā Rīgā un studējis Tērbatā, kā students piedaloties krievu un turku karā, 1881. gadā aizstāvējis Dr. med. disertāciju profesora Eduarda fon Vāla (1833–1890) vadībā un pēc tam pilnveidojis zināšanas Vircburgā pie Ernsta, Hallē, Strasburgā, Parīzē un Vīnē. No 1883. līdz 1890. gadam viņš bija virsārsts Rīgas pilsētas (1.) slimnīcas 2. ķirurģijas nodaļai un turpmāk līdz 1919. gadam – 1. ķirurģijas nodaļai, kuru pacēla līdz Eiropas līmenim. Savus zinātniskus centienus Ā. fon Bergmanis īstenoja Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā, kuras sekretārs bija 1886. un 1887. gadā, prezidents – 1907. un 1908. gadā, bet par tās goda biedru tika ievēlēts 1919. gadā.

            Pēc Ā. fon Bergmaņa ierosmes 1891. gadā dibināta Rīgas leprozorija (tagad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Infektoloģijas centrs), tajā pašā gadā – 1. slimnīcas ambulance (vēlāk poliklīnika), bet 1904. gadā – Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacija. Kā pilsētas domnieks viņš bija iniciators vairāku jaunu korpusu celtniecībai Rīgas pilsētas 1. slimnīcā un ieteica būvēt 2. (tagad Paula Stradiņa universitātes klīnisko) slimnīcu Pārdaugavā.

            Pie Ā. fon Bergmaņa skolas pieder divdesmit pazīstami ķirurgi Latvijā, Krievijā un Vācijā, no kuriem šai grāmatā tiks pastāstīts par Paulu Klemmu un Jāni Jankovski. Pie viņa 1905. gada vasarā praksē bija Tērbatas universitātes students Nikolajs Burdenko (1876–1946), vēlāk akadēmiķis neiroķirurgs, kura vārdā no 1976. līdz 1990. gadam bija nosaukta Rīgas 1. slimnīca.

            Ā. fon Bergmanis bija daudzpusīgs ķirurgs, un viņa pētījumi veltīti apendicīta, zarnu oklūzijas, vēdera ievainojumu, strutaina osteomielīta, lepras, balsenes slimību, galvas smadzeņu ķirurģiskai ārstēšanai u.c. jautājumiem, darbi publicēti krievu un vācu medicīniskā presē, kopskaitā vairāk nekā 40.

            Aizejot pensijā, 1919. gadā Ādolfs fon Bergmanis tika ievēlēts par Rīgas pilsētas goda pilsoni. Viņš nomira 1922. gada 24. maijā, apbedīts Lielajos kapos (kapa vieta nav saglabājusies). Godinot ķirurgu, Rīgas pilsētas dome 1928. gadā viņa vārdā nosauca kādu Mežaparka ielu (Bergmaņa iela), kas 1987. gadā aiz neziņas precizēta par Ernsta Bergmaņa ielu.

Literatūra:
1. Brennsohn I. Die Aerzte Livlands von den ältesten Zeiten bis zur Gegenwart. Mitau, 1905. 481 S.
2. Deutschbaltisches biographisches Lexikon. 1710–1960. Köln, Wien, 1970. 930 S.; Wedemark, 1998. 930 S.
3. Dr. med. Adolf v. Bergmann // Rigasche Rundschau, 1922, 29. Mai.
4. Petersenn H. In memoriam der Dom-Museums-Zeit der Gesellschaft praktischer Ärzte vom 21. März a. St. 1890 bis zum 6. Mai 1936. R., 1936. 67 S.
5. Vīksna A. Ādolfs fon Bergmanis un Rīgas iedzīvotāju veselības aprūpe // Ķirurģijas divi gadsimti. Rīgas 1. slimnīca. R., 2002, 43.–47. lpp.
6. Vīksna A. Ādolfs fon Bergmanis un Rīgas ķirurģija // Latvijas Ārsts, 1994, 8. nr., 678.–680. lpp.