Zelta skalpeli – simbolisku augstākās atzinības balvu ķirurga meistarībai – no savu kolēģu rokām Latvijā pirmais 1973. gadā saņēma profesors Aleksandrs Bieziņš. Teksts viņa kapa piemineklī Rīgas Meža kapos ir lakoniski vienkāršs: „Latvijas bērnu ķirurģijas tēvs”. Dilmaņu mājas agrākā Biksēres pagastā (tagad Madonas novada Sarkaņu ciems), kurās 1897. gada 31. augustā kārts A. Bieziņa šūpulis, ir atjaunotas, un 1989. gadā tajās atklāts pirmais mediķim veltītais memoriālais muzejs Latvijā.

            1917. gadā A. Bieziņš beidza Rīgas Nikolaja ģimnāziju un iestājās universitātē Tērbatā, piedalījās Latvijas Brīvības cīņās, studijas atjaunoja LU, ko pabeidza 1923. gadā, un turpmāko dzīvi saistīja ar Rīgas bērnu slimnīcu, 1939. gadā no sava šefa Reinholda Girgensona (1882–1956) pārņemot bērnu ķirurģijas klīnikas vadību.

            Medicīnas doktora disertāciju „Eksperimentāli pētījumi par cīpslu pušumu dzīšanu” A. Bieziņš aizstāvēja 1929. gadā un no 1931. gada iesaistījās LU darbā. Līdztekus no 1937. gada viņš bija Sporta medicīnas kabineta un institūta vadītājs, no 1938. līdz 1942. gadam – Fizikālās terapijas institūta un poliklīnikas vadītājs, no 1937. līdz 1940. gadam – Veselības veicināšanas biedrības Ķermeņa labošanas sekcijas vadītājs.

            Raženākais posms A. Bieziņa dzīvē bija pēckara gadi. 1946. gadā viņš tika ievēlēts par profesoru, 1944. un 1945. gadā vadīja Ortopēdijas katedru, pēc tam Vispārējās ķirurģijas katedru un no 1947. gada (1950. gadā pārejot uz RMI) līdz 1972. gadam – Operatīvās ķirurģijas un topogrāfiskās anatomijas katedru. No 1948. gada profesors bija Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta bērnu klīnikas vadītājs, no 1959. līdz 1965. gadam – institūta direktora vietnieks zinātniskā darbā. Bez tam no 1957. līdz 1964. gadam viņš bija Latvijas Traumatologu un ortopēdu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs un no 1965. līdz 1973. gadam – Latvijas Ķirurgu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs, no 1964. gada – LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais bērnu ķirurgs.

            Profesora spalvai pieder ap trīssimt publikāciju, starp tām astoņas mācību grāmatas un monogrāfijas bērnu ķirurģijā, operatīvā ķirurģijā un topogrāfiskā anatomijā. Viņa vārds saglabājies zinātniskā terminoloģijā: 1938. gadā aprakstītā subepifizāras lokalizācijas lielā lielakaula osteohondropātijas klīniskā forma literatūrā pazīstama kā Erlahera–Blaunta–Bieziņa slimība.

            Profesors bija prasmīgs pedagogs. Viņš izveidoja plašu zinātnisko skolu, kurā ietilpa desmit zinātņu doktori un 36 kandidāti. 1973. gadā īstenojās vēl viena viņa iecere – tika nodibināta Bērnu ķirurģijas katedra.

            A. Bieziņa veikums atzīmēts ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi 1924. gadā, LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu 1957. gadā, PSRS Darba sarkanā karoga ordeni 1967. gadā, Latvijas PSR Valsts prēmiju 1974. gadā, pāris medaļām un jau pieminēto Zelta skalpeli. Miris 1975. gada 18. maijā Rīgā.