Maksis Brants. Fotogrāfs: nav zināms. Vācija, ~1965. gads.

           

            LU Patoloģiskās anatomijas institūta (katedras) dibinātāja profesora Romana Adelheims tuvākais un neapšaubāmi spējīgākais audzēknis bija Maksis Brants, kam laikmets un liktenis neļāva pilnībā pierādīt savas spējas un gūt panākumus Latvijā. Viņš dzimis 1890. gada 27. septembrī Kronštatē Krievijas jūras kara flotes ārsta ģimenē, kura tālāki senči bijuši latvieši. Beidzis fon Elca privātģimnāziju Rīgā 1908. gadā, M. Brants divus gadus studēja Tērbatā, vēl divus – Berlīnē un Freiburgā, kad atgriezās Tērbatā, 1913. gadā ieguva ārsta diplomu un turpmākos trīs gadus bija profesora Kārļa Dehio (1851–1927) vadītās universitātes Internās medicīnas klīnikas asistents. 1916. gadā pārcēlies darbā uz Rīgu par pilsētas 2. slimnīcas asistentu, viņš līdztekus strādāja tur izvietotajā Pastēra institūtā un iepazinās ar R. Adelheimu, kas ietekmēja viņa turpmākā ceļa izvēli. 1920. un 1921. gadā ārsta kapteiņa pakāpē M. Brants dienēja Latvijas armijas Latgales partizāņu pulkā Balvos.

            No 1921. gada viņš bija LU asistents, 1926. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju “Par reģenerātoriskām parādībām plaušās un viņu attiecībām ar pirmatnēju plaušu vēzi”, no 1927. gada bija prozektors un privātdocents, pēc R. Adelheima nāves ievēlēts par docentu un Patoloģiskās anatomijas katedras vadītāju 1939. gadā, taču jau drīz bija spiests izbraukt uz Vāciju. No 1932. līdz 1934. gadam M. Brants bija Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības viceprezidents un no 1934. līdz 1936. gadam – prezidents, kā arī no 1934. līdz slēgšanai 1939. gadā – Rīgas Dabaspētnieku biedrības viceprezidents. Latvijā veiktie M. Branta pētījumi galvenokārt bija veltīti dažādas lokalizācijas vēža patoloģijai; viņš bija viens no pretvēža cīņas sācējiem valstī. LU Medicīnas fakultātē līdztekus patoloģijai viņš kādu laiku docēja histoloģiju un 1930. gadā sāka lasīt pirmo onkoloģijas kursu.

            No 1940. līdz 1945. gadam M. Brants veica akadēmisku un praktisku darbu Pozenē (tagad Poznaņa), pēc tam Potsdamā un Berlīnē. No 1948. līdz 1958. gadam viņš bija Berlīnes Brīvās universitātes profesors un no 1951. līdz 1966. gadam – tās Austrumeuropas institūta Medicīnas sekcijas dibinātājs un vadītājs. Viņš turpināja ierastos pētījumus patoloģijā, kur kopumā bija publicējis aptuveni simt darbu, atreferēja un kritiski vērtēja padomju medicīnas sasniegumus, pievērsās arī no bērnības iemīļotajai ornitoloģijai. Miris 1972. gada 9. janvārī Berlīnē.