Ārsts un sabiedriskais darbinieks, par jaunlatviešu ideologa Krišjāņa Valdemāra (1825–1891) garīgo audzēkni iedēvētais Ādams Butulis bija noteiktu, ļoti skaidru un cēlu principu un ētisko ideālu iemiesojums, kas augstāk par personiskiem labumiem allaž stādīja mērķus tautas vajadzību apmierināšanai, prāta gaismas un labklājības vairošanai. Dzimis 1860. gada 5. decembrī Mazsalacā amatnieka ģimenē un agri zaudējis tēvu, ar labvēļu palīdzību viņš guva izglītību Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, gadu studēja Freiburgas un turpmāk Maskavas universitātē, pēc kuras Medicīnas fakultātes teicamas absolvēšanas 1885. gadā atteicās no piedāvātās iespējas veidot karjeru uz profesūru, bet, paklausot K. Valdemāram, nolēma ziedoties savai tautai.

            Atgriezies Rīgā, Ā. Butulis kļuva par pirmo latviešu ārstu pilsētā (ja arī kāds bija pirms viņa, tad pārvācojies) un, gūdams labas sekmes ārstniecībā, tomēr ar visu sirdi nodevās sabiedriskam darbam. Tūlīt pat viņš iesaistījās Rīgas Latviešu biedrības darbā un kopā ar domubiedriem nodibināja laikrakstu „Dienas Lapa”, kura izdevējs bija no 1886. līdz 1889. gadam, aizstāvot Rīgas nomaļu iedzīvotāju (latviešu) intereses. Atkal paklausot K. Valdemāram, šai pašā laikā Ā. Butulis bija starp latviešu kuģniecības biedrības „Austra” dibinātājiem, kādus gadus arī priekšnieks. Viņš ir pirmais latviešu ārsts, kas pievērsies jūras medicīnai, kas bija galīgi nolaistā līmenī: reizēm lietots jūras ūdens, taču par visuniversālākajām zālēm uzskatītas džins, rums un viskijs. Te pavērsiens saistīts ar 1891. gadā „Baltijas Vēstnesī” publicēto Ā. Butuļa rakstu „Kuģu aptiekas jeb tā saucamās medicīnas kastes”. 1889. gadā viņš rīkoja etnogrāfisku ekspedīciju pa Vidzemi un Kurzemi, bet no 1889. līdz 1895. gadam bija Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas priekšnieks. Pēc sava labvēļa nāves no 1891. gada Ā. Butulis bija K. Valdemāra piemiņas komitejas priekšnieks, pārveda viņa pīšļus un uzcēla pieminekli Rīgas Lielajos kapos (arī kapa pieminekļus A. Pumpuram un J. Porukam). Mežaparkā viņš ierīkoja „Saulesdārzu” bērniem, bet Pirmā pasaules kara laikā no 1915. līdz 1918. gadam bija Baltijas bēgļu komitejas sanitārās nodaļas vadītājs, dibināja kara slimnīcas, lazaretes un bēgļu apgādāšanas punktus. Taču vēl ievērojamāka Ā. Butuļa darbība bija saistīta ar viņa 1908. gadā dibināto un vadīto Latviešu izglītības biedrību, kas, līdzās pārējam, ļoti sekmēja Latvijas Universitātes tapšanu. Bet savas sievas audžutēvu būvuzņēmēju Kristapu Morbergu (1844–1928) viņš pierunāja veikt milzīgo ziedojumu augstskolai.