Mikrobiologs un zinātnes vēstures pieminekļa – 1934. gadā izdotās grāmatas „Zemmers, Kalniņš, Helmanis” autors Egons Dārziņš dzimis 1894. gada 24. oktobrī Bauskas apriņķa Bārbeles pagasta Līplantos zemnieka ģimenē. Pirmais pasaules karš sarežģīja viņa dzīvi, kas noprotams pēc jaunības gadu dienasgrāmatas „Pavasara straumes” publicēšanas mūža novakarē 1961. gadā Linkolnā, ASV. Paspējis vēl pabeigt Belostokas komercskolu 1915. gadā un uzsākt ķīmijas studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, ar bēgļu straumi E. Dārziņš tika aiznests uz Petrogradu, kur pa diviem lāgiem studēja dabaszinības Psihoneiroloģiskā institūtā un universitātē, bet pa vidu dienēja Krievijas armijā Aizkaukāzā. Atgriezies mājās, viņš dienēja Latvijas armijā, sāka un 1924. gadā sekmīgi pabeidza medicīnas studijas Latvijas Universitātē, bet jau no 1921. gada bija Augusta Kirhenšteina subasistents Lauksaimniecības fakultātē.

            Kā perspektīvs jaunais zinātnieks E. Dārziņš 1926. gadā saņēma prestižo Rokfellera stipendiju, kuru izmantoja zināšanu pilnveidošanai Pastēra institūtā Parīzē un Listēra institūtā Londonā. Vēlākos gados viņš papildinājies Kopenhāgenā, Strasbūrā, Frankfurtē pie Mainas, atkārtoti Parīzē, tātad apguvis pasaules zinātnes sasniegumus. Atgriezies mājās, 1929. gadā E. Dārziņš aizstāvēja Dr. med. disertāciju „Pētījumi par tetanus toksīna un antitoksīna maisījuma izpārslošanu”. Turpmāk viņš bija vecākais asistents, privātdocents, docents, 1940. gadā tika ievēlēts par Medicīnas fakultātes Mikrobioloģijas katedras un institūta vadītāju un 1941. gadā – par ārkārtas profesoru. Līdztekus no 1932. gada E. Dārziņš strādāja LU Serumstacijā un 1939. gadā tika iecelts par tās direktoru.

            E. Dārziņa pētījumi veltīti mikrobioloģijas, imunoloģijas, tuberkulozes un mikrobioloģijas vēstures jautājumiem. Par veikumu zinātnē viņš apbalvots ar Atzinības krusta 4. šķiru 1938. gadā, saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju 1933. gadā, Kultūras fonda godalgu 1939. gadā, kā arī Dānijas Danebroga ordeni.