Retas specialitātes izcils pārstāvis – vienīgais paleopatologs Baltijā medicīnas zinātņu doktors Vilis Derums bija iemantojis plašu pazīstamību pasaulē. Spītējot liktenim, savā garajā mūžā viņš parādīja izcilu sīkstumu un neatlaidību iecerēto mērķu sasniegšanā. Sākt visu no jauna un gūt panākumus tādā vecumā, kad labākie spēka gadi jau aiz muguras, laikam nav spējis neviens cits no Latvijas ārstiem.

            V. Derums dzimis 1899. gada 11. aprīlī Valmieras apriņķa Podzēnos rokpeļņa ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā viņš nokļuva Sibīrijā, kur 1918. gadā eksternātā beidzis Omskas ģimnāziju un ar Imantas pulku no Vladivostokas apkārt pasaulei 1920. gadā nokļuvis mājās. Vēl nenovilcis mundieri, viņš iestājās LU Medicīnas fakultātē, ko absolvēja 1926. gadā. Studiju laikā iemēģinājies dzejā kopkrājumā „Pieci”, viņš pēc tam uzvilka kara ārsta mundieri, dienēja Rēzeknē, Krustpilī (1989. gadā nams Rīgas ielā 211 iezīmēts ar piemiņas plāksni) un Rīgā, līdz 1940. gadā sasniedza ārsta pulkvežleitnanta dienesta pakāpi. Tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa piekto šķiru un Aizsargu Nopelnu krustu. Līdztekus pievēršoties zinātnei, 1940. gadā V. Derums publicēja monogrāfiju „Latviešu ķermeņa uzbūve laika perspektīvā”, kas izpelnījās Kultūras fonda godalgu, un gatavojās aizstāvēt disertāciju. Taču liktenis bija izlēmis citu – 1941. gada 14. Jūnijā V. Derums tika deportēts un, pārcietis Jeņiseiskas nometņu pazemojumus, 1956. gadā tiesiski reabilitēts saņēma atļauju atgriezties Latvijā. Pārkvalificējies par rentgenologu, pirmos trīs gadus viņš strādāja Rencēnos, tad Rīgā.

            Neraugoties uz pensijas vecumu, viņš sāka gluži no jauna – gan ārsta darbā, gan personiskajā dzīvē, gan zinātnē un rakstniecībā. 65 gadu vecumā V. Derums aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta un 68 gadu vecumā – doktora disertāciju; no 1967. gada bija Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. Strādājot vairāku zinātnes nozaru – medicīnas, vēstures, antropoloģijas un arheoloģijas – robežjomā, viņš guva pārliecinošus rezultātus par Baltijas senāko iedzīvotāju fizisko attīstību, slimībām un traumām, par tautas dziedniecību un zinātniskās medicīnas iedīgļiem novadā, izpētot seštūkstoš skeletu no mezolīta līdz 18. gadsimta sākumam un rezultātus apkopojot trīs monogrāfijās.

            Taču V. Derums nebija tikai sauss zinātnieks vien, bet arī ar fantāziju un emocijām apdvests sižeta meistars – rakstnieks, kas ar zīmīgu pseidonīmu Zemgars publicēja vairākas grāmatas, bet citas palikušas rokrakstos.