Jānis Dzirne 1861–1931? ķirurgs

  Jāņa Dzirnes fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. 20. gs. sākums.

           

            Ķirurgs klaida ceļos – tik raiba un notikumiem pārbagāta dzīve nav bijusi nevienam citam latviešu ārstam un medicīnas profesoram. Dzimis 1861. gada 10. janvārī Tērbatā mācītāja un literāta ģimenē, viņš pieder Vidzemes dižciltij, no kuras cēlušies arī Zemmeri, Grosvaldi, Visendorfi, Ērmaņi, Ruģēni, Asari, Endzelīni, Vītoli, Baloži u.c. Jānis Dzirne bērnībā dzīvoja Samaras guberņā, Jelgavā un Raunā, mācījās Bērzaines ģimnāzijā Cēsīs un studēja Tērbatā, pēc ārsta diploma saņemšanas 1888. gadā zināšanas papildināja Pēterburgā, strādāja Lellē un Torgelē Igaunijā, doktora disertāciju aizstāvēja 1891. gadā Tērbatā.

            Ķirurga un ginekologa darba gaitas viņu aizveda uz Rēveli un Samaru, sekoja zināšanu pilnīgošana Berlīnē, Heidelbergā un Bernē, kara ārsta darbs Ķīnā bokseru sacelšanās laikā un krievu un japāņu karā, papildstudijas pie pazīstamā ķirurga Augusta Bīra (1861–1949) Bonnā un asistēšana ievērojamajam krievu ķirurgam Pjotram Djakonovam (1855–1909) Maskavā, privātdocenta un ekstraordinārā profesora karjera, pa vidu pastrādājot Vladivostokā un Tulā, līdz 1911. gadā J. Dzirne kļuva par Maskavas universitātes ordināro profesoru un 1. Hospitālās ķirurģijas un uroloģijas klīnikas direktoru (viņš bija pirmais latviešu medicīnas profesors). Bez daudziem rakstiem krievu un ārzemju žurnālos 1911. gadā J. Dzirne publicēja monogrāfiju „Urīnizvadkanāla bojājumi un ķirurģiskās slimības”, 1909. gadā solīdu mācībgrāmatu „Cistoskopija” un 1914. gadā plašu oriģinālu rokasgrāmatu „Operatīvā uroloģija” (508 lpp., 566 zīmējumi), tā kļūstot par vienu no atzītākajiem Krievijas impērijas urologiem. Un ik gadu brauca uz ārzemēm.

            Pirmā pasaules kara laikā J. Dzirne bija vairāku hospitāļu galvenais ārsts Polijā un Mazāzijā, saņēma ordeņus, 1916. gadā atgriezās Maskavas universitātē, bet jau pēc gada, sākoties jukām, to pameta un klejojumos strādāja Krimā, Kaukāzā, Konstantinopolē, Varnā, Sofijā, Berlīnē, 1922. gadā kļuva par jaunatvērtās Kauņas universitātes pirmo ķirurģijas profesoru, bet jau pēc gada bija Abesīnijas (Etiopijas) medicīnas ģenerālinspektors, imperatores un troņmantinieka ārsts, tad Parīzē un Liepājā, un tikai pēc tam no 1926. līdz 1929. gadam Latvijas Universitātes profesors un Hospitālās ķirurģijas klīnikas vadītājs; šai laikā 1928. gadā publicējot pirmo ķirurģijas mācībgrāmatu studentiem un ārstiem latviešu valodā. Katru vasaru viņš turpināja braukt uz Eiropas valstīm, bet 1929. gadā aizbrauca pavisam – vispirms uz Ēģipti ārstēt podagru, pēc tam uz Austrāliju, iespējams, mēģinot apbraukt pasauli, bet pēdējā no viņa Rīgā 1931. gadā saņemtā vēstule bija ar Bagdādes zīmogu, un kopš tā laika profesora pēdas ir pagaisušas. Jānis Dzirne tiek vērtēts kā neapšaubāmi spilgts, apdāvināts un spējīgs zinātnieks, taču nemitīgās pārmaiņu alkas viņu acīmredzami pazudināja.

Literatūra:
1. Latvijas Universitāte. 1919–1929. R., 1929. 615 lpp.
2. Vīksna A. Latvijas ķirurģijas profesori. R., 2010. 141 lpp.
3. Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. R., 2011. 499 lpp.
4. Vīksna A., Must A.Tartu Ülikooli kasvandik professor Jānis Dzirne – andekas teadlane ja väsimatu rändur // Ajalooline Ajakiri, 1999, Nr. 2, lk. 57–70.
5. Vīksna A. Pa ārstu takām. R., 1990. 174 lpp.