Latvijas psihiatrijas 20. gadsimta vēsturi iezīmē divas spilgtas personības – profesors Hermanis Buduls un profesors Imants Eglītis, pie tam viens reprezentē gadsimta pirmo, otrs – otru pusi. I. Eglītis, kas bija otrais latviešu psihiatrijas profesors, tieši un nepastarpināti ar H. Budulu nekad nav bijis saistīts, toties turpinājis viņa kādreiz uzsākto darbu, pārmantojot garīgās vērtības un iedibinātās tradīcijas, kas izpaužas vismaz četros virzienos: 1) zinātniskā pētniecība, 2) ārstnieciskais darbs, 3) augstskolas pedagoģija un 4) psihiskās veselības aprūpes popularizācija.

            I. Eglītis dzimis 1938. gada 20. maijā Ogrē strādnieka ģimenē. Beidzis Rīgas 2. vidusskolu 1957. gadā un RMI Ārstniecības fakultāti 1963. gadā, viņš kā perspektīvs jaunais zinātnieks tika nosūtīts uz Maskavu izglītības pilnveidošanai PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas Psihiatrijas institūtā akadēmiķa Andreja Sņežņevska (1904–1987) vadībā. Atgriezies Rīgā, 1966. gadā viņš kļuva par RMI Psihiatrijas katedras asistentu un 1969. gadā Tartu aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju „Shizofrēnijas klīnika ar labvēlīgu gaitu vēlīnā vecumā”. Nākamo, doktora disertāciju „Senestopātijas (klīnika, patoģenēze, ārstēšana shizofrēnijas un vairāku citu psihisku slimību ietvaros)” I. Eglītis arī aizstāvēja Tartu 1975. gadā; tās konsultants bija ievērojamais igauņu psihiatrs Jiri Sārma (1921–2001).

            Ievēlēts par profesoru, no 1978. līdz 1992. gadam I. Eglītis vadīja RMI Ārstu kvalifikācijas celšanas fakultātes Psihiatrijas kursu, pēc tam divus gadus – Latvijas Medicīnas akadēmijas Psihoterapijas un psihosomatiskās medicīnas kursu, bet pēc kārtējās reorganizācijas no 1994. gada bija Linezera klīnikas psihiatrs. Starp sabiedriskiem amatiem jāatzīmē, ka profesors bija Latvijas Psihiatru asociācijas pirmais prezidents no 1990. līdz 1993. gadam. Viņš bija arī izcils šahists, sporta meistarkandidāts un Latvijas šaha izlases ārsts.

            Mērķtiecīgi veikdams pētniecisko darbu, I. Eglītis izzināja shizofrēnijas slimnieku sajūtu un uztveres traucējumu īpatnības, pievērsās somatotrofisko traucējumu diagnostikai un terapijai u.c. Viņš publicēja septiņus lielākus darbus un vairākus desmitus brošūru. Ievērību pelna monogrāfija „Senestopātijas” (1977), mācību grāmatas „Psihiatrija” (1974), „Vispārīgā psihopatoloģija” (1982; tulkota arī lietuviski), „Psihiatrija ārstiem nepsihiatriem” (1985), vēlreiz „Psihiatrija” (1989), populārzinātniska grāmata „Par cilvēka psihi” (1979; arī lietuviski) un radiointerviju apkopojums jau pēc nāves – „Dvēsele krustcelēs” (1998).