Pirmā latviešu sieviete- medicīnas doktore Klāra Hibšmane. Fotogrāfs: A.Mathiesen. Krievija, 20.gs. sākums.

           

            Aforisms – īss, kodolīgs teiciens, domu grauds, dzīves gudrība – ir viens no visgrūtākajiem literatūras žanriem, jo pateikt gari ir daudz vieglāk nekā īsi. „Veca cilvēka mūžs līdzinās vēstures grāmatai – tas ir vienreizīgs un pamācošs,” – šādu moto Klāra Hibšmane gadu pirms nāves bija izvēlējusies neuzrakstītajai memuāru grāmatai „Mana dzīve”. „Ārsta galvenais uzdevums – iedvest slimniekam dzīves ideālu un vēlēšanos, kā arī stipru gribu izvest ideālu savā turpmākajā dzīvē.” „Ārsta panākumi atkarājas daudz no tam, cik katrs ārsts ir spējīgs suģestēt savu slimnieku.” Taču ne jau literārās darbības dēļ pieminama Aspazijas kaimiņiene K. Hibšmane, – viņa bija pirmā latviešu ārste.

            Dzimusi 1878. gada 11. aprīlī Zaļenieku Mazkauliņos saimnieka ģimenē, augusi jaunstrāvnieku dumpīgajā gaisotnē un ar teicamām sekmēm beigusi Jelgavas meiteņu ģimnāziju 1899. gadā, pieskaitot pedagoģisko klasi, meitene ļoti vēlējās kļūt par ārsti, tāpēc devās uz Pēterburgu iestāties feldšeru kursos ar cerību turpmāk iekļūt Sieviešu medicīnas institūtā. Taču Krievijā zemnieka meitai iegūt ārsta diplomu bija tikpat kā neiespējami, jo visas vietas aizņēma muižnieku atvases, tāpēc, kā vairums pirmo augstskolā izglītoto latviešu sieviešu, K. Hibšmane devās uz ārzemēm, uz Šveici, kur studēja Cīrihes un Bernes universitātē, studiju laikā iepazīstoties ar Raini un citiem latviešu revolucionārajiem emigrantiem, arī nākamo dzīvesbiedru Emilu Skubiķi (1875–1943). 1906. gadā viņa pirmā no latvietēm aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju („Par matu aplāziju”) un eksāmenus ārsta tiesību iegūšanai Krievijā pārlika Kazaņas universitātē. Šai pašā gadā Tomskas universitātē ārsta diplomu ieguva otra latviete Anna Liberte-Rītere (1873–1926).

            Lai uzkrātu plašāku praktiskā darba pieredzi, K. Hibšmane pēc pazīstamā krievu higiēnista profesora Fjodora (Frīdriha) Erismana (1842–1915) ieteikuma no 1907. līdz 1912. gadam strādāja zemstu medicīnas sistēmā Vjatkas guberņas Slobodskā, kādreizējā Raiņa trimdas vietā. Pēc tam līdz mūža beigām viņa strādāja Rīgā (izņemot Pirmā pasaules kara laiku Rūjienā) ārsta darbā, publicējās presē par populārmedicīniskiem jautājumiem, piedalījās sabiedriskajā kustībā ar kreisu ievirzi kā sociāldemokrāte. No 1921. līdz 1939. gadam K. Hibšmane bija higiēnas skolotāja Rīgas 3. vidusskolā, no 1944. gada strādāja Veselības aizsardzības tautas komisariāta poliklīnikā par ginekoloģi.

            Klāra Hibšmane mira vardarbīga uzbrukumā 1946. gada 19. novembrī Rīgā, apbedīta Meža kapos. Vairāki viņas aforismu albumi, kas nekad nav publicēti, glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.