Aptiekāra māka bija ģimenes profesija, jo aptieka parasti tika nodota un mantota no paaudzes panadzē. Rīgā spilgtākais piemērs ir dokumentos 1357. gadā pirmo reizi minētā Lielā jeb Rātsaptieka, kas vienai dzimtai piederēja 159 gadus. Ārstu un aptiekāru Martini-Himzeļu dzimtā pazīstamāks bija Dāvids Martini II (1646–1706), kas bija ieguvis divus medicīnas doktora grādus, iecelts par Rīgas pilsētas fiziķi un kopā ar sievastēvu, Zviedrijas karaļa galma ārstu Nikolausu Viti fon Lilienavu (1618–1688) 1685. gadā sastādījis otro Rīgas aptieku reglamentu, daudz ceļojis un sācis veidot dzimtas kolekciju. Viņa dēls Nikolajs Martini (1678–1741) studēja septiņās universitātēs, turpināja tēva darbu Lielajā aptiekā un pilsētas fiziķa amatā, no 1735. līdz 1740. gadam bija ķeizarienes Annas galma ārsts Pēterburgā. Kopā ar audžudēlu un znotu ārstu Joahimu Gebhardu Himzelu (1701–1751) viņš 1740. gadā publicēja trešo Rīgas aptieku reglamentu un pavairoja kolekciju, ko darīja arī znots, kas tāpat bija pilsētas fiziķis un aptiekas īpašnieks.

            Un tad nāk slavenās un bagātās dzimtas pēdējais pārstāvis Nikolajs (Nikolauss fon) Himzels, kas dzimis 1729. gada 16. oktobrī Rīgā. Viņš mācījās Domskolā, studēja Kēnigsbergas un Getingenes universitātē, kur 1751. gadā aizstāvēja Dr. med. disertāciju izcilā dabaspētnieks Albrehta fon Hallera (1708–1777) vadībā. Atgriezies Rīgā, viņš jau nākamā gadā devās lielā ceļojumā pa Eiropu, kas ilga piecus gadus, apmeklējot Vāciju, Holandi, Franciju, Angliju, Itāliju, Šveici, Austriju, Dāniju, Zviedriju, kur iepazinās ne tikai ar ārstniecības iestādēm un medicīnas sasniegumiem, tikās ar kolēģiem un zinātniekiem, bet apmeklēja arī gleznu galerijas, dabaszinātņu un vēstures priekšmetu krātuves un bibliotēkas. Ceļojumu noslēdzot, Pēterburgā viņš pabija Pētera I dibinātajā Kunstkamerā, kas kopā ar pārējo redzēto kalpoja par iedvesmas avotu viņa turpmākos centienos izveidot ko līdzīgu Rīgā.

            N. Himzels aptiekā vairs nestrādāja, nedaudz darbojās ārsta praksē, galvenokārt pievēršoties savākto kolekciju sistematizēšanai, papildināšanai un aprakstīšanai. Turpinot uzturēt sakarus ar Eiropas zinātniekiem, 1760. gadā viņš tika uzņemts Londonas Karaliskajā biedrībā. Saprotot savākto kolekciju kultūrvēsturisko vērtību un sabiedrisko nozīmību, viņš izteica vēlējumu, lai tās kopā ar rokrakstiem un bibliotēku tiktu nodotas Rīgas pilsētai izglītības un zinātnes veicināšanai.

            N. Himzels nomira agri, inficējies no pacienta, trīsdesmit piecu gadu vecumā 1764. gada 10. decembrī Rīgā. Viņam veltīta grezna kokgriezumā darināta epitāfija ir saglabājusies Domā (dienvidu jomā pie trešā pilona). Uz kolekcijas pamata 1773. gadā nodibināts tagadējais Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs un turpmāk, to sadalot, vairāki citi Rīgas muzeji.