Pēc patoloģiskās anatomijas kā akadēmiskas disciplīnas izveidotāja Latvijā profesora Romana Adelheima nāves 1938. gadā kara un pēckara apstākļos viens otru nomainīja seši katedras vadītāji, līdz stabilitāte iestājās ar profesora Serafima Iļjinska atnākšanu 1952. gadā. Viņš bija pareizticīgo garīdznieka dēls, dzimis 1914. gada 22. augustā Saratovā. Jaunībā interesējies par kukaiņiem un pirms augstskolas strādājis par entomologu Orenburgas Sanitārepidemioloģiskajā institūtā. Pēc 1. Ļeņigradas Medicīnas institūta beigšanas 1941. gadā viņš tūlīt tika ierauts karā kā Sarkanās armijas ārsts, bet 1947. gadā kara laika patologa vērojumus apkopoja medicīnas zinātņu kandidāta disertācijā „Sirds izmaiņas traumatiskā šoka gadījumā”. Pētījumus sirds patoloģijā S. Iļjinskis no 1949. līdz 1952. gadam turpināja PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas doktorantūrā un 1953. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju „Materiāli par Vesēna-Tebēzija asinsvadu patoloģisko anatomiju”.

            Par raženāko S. Iļjinska dzīves posmu izvērsās laiks pēc viņa ievēlēšanas par Rīgas Medicīnas institūta Patoloģiskās anatomijas katedras vadītāju 1952. gadā un par profesoru 1954. gadā, paliekot šai amatā līdz mūža galam. No 1954. gada viņš bija arī Latvijas Patologanatomu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs, pārkārtoja jeb būtībā izveidoja šo dienestu uz jauniem pamatiem, izaudzināja jaunos speciālistus un zinātniekus (vadīja 16 medicīnas zinātņu kandidāta un divas doktora disertācijas), regulāri sasauca konferences u.tml.

            Profesora daudzpusīgo zinātnisko interešu lokā dominēja sirds un limfmezglu patoloģija, turpinot sava priekšteča R. Adelheima tradīciju, viņš interesējās arī par ģeogrāfisko patoloģiju. Reizēm esot aizrāvies ar eksotiskām lietām, piemēram, veicis mūžīgā sasalumā atrasta mamuta audu histoķīmisko izpēti. Starp profesora S. Iļjinska zinātniskajiem darbiem uzmanību piesaista četras monogrāfijas: „Tebēzija asinsvadi” (1971), „Tireotoksikoze Latvijā” (1971), „Arteriovenozās anastamozes klīniskās patoloģijas problēmu aspektā” (1973) un „Kardiopatoloģija” (1976).

            Augstākus pastāvošās varas pagodinājumus S. Iļjinskis kā garīdznieka dēls nav izpelnījies acīmredzami ironiskās attieksmes pret padomju iekārtu pēc.