Edvarts Kalniņš


1869–1949
neirologs
  Edvarta Kalniņa fotoportrets. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 20. gs. 20. gadu pirmā puse.

           

            Pirmais latviešu neirologs Edvarts Kalniņš dzimis 1869. gada 31. janvārī Krimuldas draudzes Bīriņu Ķīkās rentnieka ģimenē. Pabeidzis Pētera I reālskolu Rīgā 1891. gadā, ģimnāzijas abitūriju kārtojis Rīgas Aleksandra ģimnāzijā 1893. gadā un pēc tam gadu strādājis par mājskolotāju Valmierā. No 1894. līdz 1899. gadam E. Kalniņš studēja Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē, bet pēc ārsta diploma saņemšanas turpat bija Nervu un psihisko slimību klīnikas asistents līdz 1905. gadam un veica pētījumus profesora Vladimira Čiža (1855–1922) vadībā. Papildinājis zināšanas Berlīnē, 1907. gadā E. Kalniņš Maskavas universitātē aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju par deģenerātu asins baktericīdo darbību.

            Darba gaitas 1906. gadā E. Kalniņu aizveda uz Saratovas guberņas zemstes psihiatrisko slimnīcu par ordinatoru un 1910. gadā uz Blagoveščensku Tālajos Austrumos, kur viņš bija lielas psihiatriskās slimnīcas direktors. Trīs gadus līdz Pirmajam pasaules karam E. Kalniņš strādāja Rīgā, bet kara laikā bija psihiatriskās slimnīcas direktors un Sarkanā Krusta lazaretes priekšnieks Jekaterinoslavā (tagad Dņepropetrovska). Sākoties pēcrevolūcijas juku laikam, viņš strādāja Simferopolē un Jekaterinodarā (tagad Krasnodara) un 1920. gadā atgriezās Latvijā, Bīriņos, no 1921. līdz 1925. gadam bija Rīgas kara slimnīcas vecākais ordinators ārsta pulkvežleitnanta dienesta pakāpē.

            Veidojoties Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātei, E. Kalniņš iesaistījās tās darbā no 1921. gada kā privātdocents, no 1924. gada kā docents un Nervu slimību klīnikas vadītājs, bet 1928. gadā tika ievēlēts par profesoru. Pa vasarām viņš vairākkārt papildināja zināšanas labākajās vācu klīnikās Leipcigā, Minhenē, Kaselē, Diseldorfā, Hamburgā, kā arī Austrijā – Insbrukā un Vīnē. Vairāk uzmanības savos pētījumos profesors pievērsa Vasermaņa reakcijai, progresējošai paralīzei, epilepsijai, traumatiskai neirozei, bet it īpaši nervu sistēmas histopatoloģijai, kurā ieinteresēja arī savus skolniekus un sekotājus Jāni Vildi (1900–1971), Teodoru Upneru (1898–1982) un Frīdebertu Tēbeli (1912–1970).

            Veidojot LU Medicīnas fakultātes klīnisko pamatbāzi, profesors E. Kalniņš 1928. gadā tika iecelts par pirmo atjaunotās Rīgas pilsētas 2. (tagad Paula Stradiņa klīniskās universitātes) slimnīcas medicīnisko direktoru un vadīja tās iekārtošanu līdz 1930. gadam, bet Nervu slimību klīniku – līdz 1939. gadam, kad devās pensijā.

            Otrā pasaules kara beigās profesors Edvarts Kalniņš emigrēja uz Vāciju, miris 1949. gada 1. februārī Nordstemenā, Bavārijā.

Literatūra:
1. Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sast. I. Kvāle. R., 2014. 336 lpp.
2. Latvijas Universitāte. 1919–1929. R., 1929. 615 lpp.
3. Latvijas Universitāte divdesmit gados. 1919–1939. R., 1939, 1., 2. d. 920, 648 lpp.
4. Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. R., 2011. 499 lpp.


Edvarts Kalniņš ar studentiem lekcijā par nervu slimībām. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 1926. gada 8.  maijs.




Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes izlaidums. No kreisās sēž: 1. Jānis Miķelsons; 2. Jēkabs Prīmanis; 3. Ferdinands Neireiters; 4. Pēteris Sniķeris; 5. Roberts Krimbergs; 6. Hermanis Buduls; 7. Ernests Paukulis; 8. Kārlis Barons; 9. Jānis Šulcs; 10. Edvarts Kalniņš; 11. Maksis Brants. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 1929. gada 20. decembris.




Rīgas pilsētas 2. slimnīcas pirmais medicīniskais direktors Edvarts Kalniņš pēc slimnīcas atvēršanas. Fotogrāfs: K. Kreicbergs. Rīga, 1928. gads.




Profesora Edvarta Kalniņa ziņojums Rīgas II slimnīcas direktora kungam par saimnieciska rakstura jautājumiem un vajadzībām, piecos punktos izklāstot vajadzības un redzējumu nieru slimību nodaļā.