Oto Kalniņš pēdējos dzīves gados. Fotogrāfs: nav zināms. 1984. gads.

           

            Maleīna iegūšana un diagnostisko īpašību noskaidrošana, ko veica latviešu mikrobiologu grupa Kristapa Helmaņa vadībā Pēterburgā un Tērbatā, bija ļoti traģiska, pašaizliedzības un dramatisma piesātināta lappuse mūsu zinātnes vēsturē, jo eksperimentu gaitā inficējās un gāja bojā trīs gados jauni pētnieki: Roberts Vāgners (1861–1890), Alfrēds Bertušs (1849–1890) un Oto Kalniņš, kas bija maleīna īpašību īstenais noskaidrotājs.

            Viņš dzimis 1856. gada 25. februārī Lejasciema Ratniekos kroņa mežsarga ģimenē. Mācījies Valkas apriņķa skolā un septiņpadsmitgadīgs iestājies Tērbatas Veterinārajā institūtā, kur bijis K. Helmaņa un A. Bertuša kursabiedrs. Pēc diploma saņemšanas 1877. gadā O. Kalniņu tieši no studiju sola nosūtīja uz krievu un turku kara lauku, un Bulgārijā viņš dienēja līdz 1885. gadam, pēc tam atgriezās Krievijā, armijas veterinārārsta darbā īpašu gandarījumu tomēr nerodot. Komandēts zināšanu pilnveidošanai 1890. gadā uz Tērbatas Veterināro institūtu, pa ceļam Pēterburgā O. Kalniņš satikās ar K. Helmani., kas pastāstīja par saviem eksperimentiem ar maleīnu un aicināja kolēģi līdzdarboties, pie reizes stingri brīdinot par darba bīstamību.

            Tērbatā Veterinārā institūta pagalmā O. Kalniņš pats iekārtoja šķūnīti zirgu novietošanai, kur praktiski pavadīja visu laiku. Izmēģinot maleīnu ienāšu ātrai noteikšanai, viņš sāka tā zemādas iešļircinājumu sēriju. Slimo zirgu, arī to, kuriem nebija ārēji redzamu ienāšu pazīmju, temperatūra strauji kāpa un pēc kādām 12 stundām sasniedza maksimumu, lai pēc tam strauji nokristos. Veselajiem zirgiem temperatūras svārstības nekonstatēja. Līdz ar to kļuva iespējams veselos zirgus nodalīt no saslimušajiem un pārtraukt infekcijas tālākizplatību. Kā drošs slimības agrīnas noteikšanas līdzeklis (izmantojot oftalmoreakciju) maleīns visā pasaulē tiek izmantots līdz mūsu dienām.

            Nedēļām dzīvojot blakus ar ienāšiem sirgstošiem zirgiem, arī O. Kalniņš inficējās, bet cilvēkiem ienāši bija nāvējoša slimība, kas pētniekam negāja secen, un ar spilgti izteiktām slimības pazīmēm viņš nomira 1891. gada 6. aprīlī. Apbedīts Tartu Jāņa (Puieste) kapsētā, kur kaps ar čuguna krustu un 1973. gadā igauņu kolēģu liktu piemiņas akmeni bija saglabājies līdz 1992. gadam, kad kapsētas vecākā daļa nolīdzināta un veikti virsbedījumi, bet vietu vismaz vēl nesen norādīja pie kapa augušā bērza celms. Dzimtajos Ratniekos 1989. gadā latviešu veterinārārsti kopā ar mežkopjiem nolikuši piemiņas akmeni, bet Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja dārzā kopš 1982. gada skatāms tēlnieka Zigurda Galūna darināts Oto Kalniņa skulptūrportrets.