Savulaik Vladislavs Korzāns bija jaunākais rektors Latvijā un pat visā plašajā padomju valstī un varbūt tāpēc arī ilggadīgākais rektors, kas vietu medicīnas vēsturē nopelnījis ar pētījumiem medicīnas bioķīmijā, bet vēl vairāk – ar visumā sekmīgu darbību medicīnas augstskolas izaugsmē un attīstībā.

            V. Korzāns dzimis 1931. gada 16. martā Rīgā strādnieka ģimenē. Pēc L. Paegles Rīgas pilsētas 1. vidusskolas beigšanas viņš 1949. gadā iestājās LVU Medicīnas fakultātē un 1954. gadā absolvēja Rīgas Medicīnas institūta Stomatoloģijas fakultāti. Visa turpmākā V. Korzāna dzīve bija saistīta ar RMI, kas 1990. gadā pārdēvēts par Latvijas Medicīnas akadēmiju (tagad Rīgas Stradiņa universitāte).

            Zinātnieka karjeru V. Korzāns sāka 1954. gadā kā RMI Bioķīmijas katedras aspirants akadēmiķa Aleksandra Šmita vadībā, kas bija arī abu viņa disertāciju zinātniskais vadītājs. Katedras pētnieciskā pamatproblemātika bija saistīta ar parenterālo barošanos, un vairākiem tās aspektiem pievērsās jaunais zinātnieks, kas 1956. gadā bija kļuvis par asistentu. 1958. gadā viņš aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju „B vitamīnu kompleksa ietekme uz parenterāli ievadīta fibrīna hidrolizāta slāpekļa izmantošanu organismā”, kam sekoja ievēlēšana par docentu 1962. gadā. Turpinot pētniecību, 1968. gadā Kauņā V. Korzāns aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju „Parenterālās tauku barošanās teorētiskie un eksperimentālie pamati”, kas monogrāfijas veidā publicēta 1974. gadā. Par profesoru V. Korzāns tika ievēlēts 1970. gadā un par Bioķīmijas katedras vadītāju – 1973. gadā, šai amatā paliekot līdz mūža galam. Pētījumiem parenterālajā barošanā pēc laika sekoja jauns pētījumu cikls, kas bija saistīts ar miokarda funkcionālo bioķīmiju.

            Jau ļoti agri, trīsdesmit gadu vecumā, sāka veidoties V. Korzāna administratīvā karjera, jo 1961. gadā viņš tika iecelts par RMI prorektoru mācību lietās. Sekoja iecelšana par rektoru 1963. gadā, un šai amatā V. Korzāns palika gandrīz trīsdesmit gadu – līdz pat 1992. gadam. Laikabiedri šo posmu profesora V. Korzāna dzīvē raksturo lakoniski diviem vārdiem – „māka vadīt”. Tas bija padomju laiks, kad sekmīgas darbības veikšanai nācās ievērot dažādus nosacījumus un ne jau vienmēr paust un darīt to, kas likās labāk un pareizāk. Taču institūts un vēlāk akadēmija auga, uzlabojās akadēmiskā darba kvalitāte, studentu skaits vairojās trīs un četrkārt. Divas raksturīgākās V. Korzāna vadības laika iezīmes bija veiksmīga paaudžu maiņa un celtniecība. Sākot ar sešdesmitajiem gadiem, institūta katedru un struktūrvienību priekšgalā stājās jauna, no vietējiem spēkiem pašu izaudzināta un spējīgāka paaudze. Savukārt celtniecībā lielākais veikums bija, lai arī lēnā tempā tapušais, tomēr 1987. gadā atklātais mācību komplekss Dzirciema ielā, kura izbūve vēlāk turpināta.