Latvijas psihofiziologu skolu izveidoja profesors Arnolds Krauklis. Viņš dzimis 1920. gada 17. februārī Rīgā, beidzis 1. ģimnāziju 1938. gadā, bijis skolotājs un dienējis armijā, studējis universitātē medicīnu un ārsta diplomu ieguvis 1949. gadā. Pēc tam mācījies Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas aspirantūrā, 1952. gadā aizstāvējis disertāciju „Tiamīna ietekme uz nosacīti reflektorisko darbību” un ieguvis medicīnas zinātņu kandidāta grādu.

            A. Kraukļa zinātniskā darbība norisa Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā, kur viņš bija vecākais zinātniskais līdzstrādnieks un grupas vadītājs, no 1977. gada – Fizioloģijas nodaļas un Neirofizioloģijas laboratorijas vadītājs. Pēc otrās disertācijas „Augstākās nervu darbības pašregulācija” aizstāvēšanas 1965. gadā A. Krauklis ieguva medicīnas zinātņu doktora grādu, kas nostrifikācijas gaitā 1992. gadā tika pielīdzināts habilitētā medicīnas doktora grādam. 1971. gadā viņš tika ievēlēts par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, 1977. gadā par profesoru, bet 1987. gadā kopā ar vairākiem līdzstrādniekiem kļuva par Latvijas PSR Valsts prēmijas laureātu. Vēl no 1977. līdz 1994. gadam profesors bija Latvijas Fiziologu biedrības prezidents, no 1968. līdz 1972. gadam Rīgas Politehniskā institūta Darba psihofizioloģijas problēmu laboratorijas zinātniskais vadītājs, no 1981. līdz 1985. gadam – LPSR ZA Psihofizioloģisko pētījumu grupas vadītājs, arī Nacionālās aizsardzības akadēmijas profesors, zinātnisko biedrību, komisiju un padomju loceklis, Latvijas un Krievijas zinātnisko izdevumu redakcijas kolēģiju loceklis, sagatavojis trīs habilitētos doktorus un 16 doktorus medicīnā un bioloģijā, piedalījies vietējos un starptautiskos kongresos u.c. zinātnes saietos u.tml.

            Profesora A. Kraukļa pētījumi veltīti cilvēka nervu sistēmas fizioloģijai un neiropsiholoģiskai darbībai. Viņš izvirzījis teoriju par augstākās nervu darbības pašregulāciju un tās nozīmi psihoemocionālā stresa dinamikā un neirožu attīstībā. Tas kļuvis par pamatu tālākiem pētījumiem par cilvēka fizioloģisko un psiholoģisko adaptāciju dažādiem vides apstākļiem, proti, bioloģiskās atgriezeniskās saites traucējumi, tās kritēriji un adaptācijas iespējas. Profesora spalvai pieder 170 publikācijas un trīs monogrāfijas: „Nervu darbības nosacīti reflektoriskā regulācija” (1960), „Augstākās nervu darbības pašregulācija” (1964) un „Emocionālais stress un tā optimizācija” (1981).

            Profesors Arnolds Krauklis mūžībā devies 2003. gada 11. februārī Rīgā.