"Mans augstākais tituls ir ārsts," – allaž mēdzis uzsvērt un atgādināt latviešu internists, nefrologs, medicīnas terminologs un filozofs Ilmārs Lazovskis, noraidot citus daudz augstākus un skanīgākus nosaukumus, grādus un titulus, kas viņam piederēja, un patiešām bija īstens tautas ārsts, kas par cietējiem gādāja, ne tikai viņus pašaizliedzīgi dziedinot, bet arī daudz plašākā veidā – ar vispārējiem centieniem savas tautas labā un tās stāvokļa uzlabošanā, trešās atmodas laikā kļūstot par izcilu tautas darbinieku, Latvijas neatkarības cīnītāju, kam tagad pienākas paliekoša un nezūdama vieta tautas vēsturē.

            Viņš dzimis 1931. gada 19. novembrī Rīgā grāmatveža un žurnālista ģimenē, 1950. gadā teicami beidzis Rīgas pilsētas 1. vidusskolu un 1956. gadā Rīgas Medicīnas institūtu, pāris obligātos gadus nostrādājis Gulbenē un atgriezies Rīgā, kur medicīnas augstskolā un Stradiņa slimnīcā nostrādājis līdz mūža galam, 1964. gadā aizstāvot medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju “Dažas morfoloģiskas, bioloģiskas un klīniskas paralēles reimatoīda poliartrīta slimniekiem” un 1978. gadā doktora disertāciju “Intersticiālie nefrīti (klīniski un epidemioloģiski pētījumi)”, 1972. gadā ticis ievēlēts par katedras vadītāju, 1979. gadā – par profesoru, un 1992. gadā – par Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi. Miris 2003. gada 19. oktobrī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

            Liktenis bija lēmis profesoram Lazovskim kļūt par tālākvirzītāju tai izcilajai latviešu internistu skolai, kurai pamatus licis profesors Mārtiņš Zīle un izvērsumu sekmējis profesors Kristaps Rudzītis, viņa skolotājs. Raksturīgākās šīs skolas iezīmes ir internā medicīna visā tās krāšņā daudzveidībā ar padziļinātu interesi par vienu vai otru specifisku virzienu, ko no vienas puses papildina medicīnas filozofija, bet no otras – medicīnas terminoloģija. Turpinot skolas tradīcijas, I. Lazovskim nācās kopt visus trīs virzienus, vienlaikus gatavojot skolas nākamo, ceturto paaudzi.

            Internā medicīnā I. Lazovskis vairāk pievērsās nefroloģijai, sekmējot tās diferenciāciju patstāvīgas disciplīnas veidā, un 1968. gadā veica PSRS pirmo transkutānu nieres punkcijas biopsiju rentgena televīzijas kontrolē. Citi darbi veltīti arteriālai hipertensijai, reimatoloģijai, vaskulītiem (saistaudu slimībām). Medicīnas terminoloģijā paliekošs profesora lieldarbs ir vairākvalodu vārdnīca „Klīniskie simptomi un sindromi” (1971. gadā; 5. izdevums 2001. gadā, 1184 lpp.). Medicīnas izglītībā viņš ieteicis medicīnas augstskolas reformu, kas sastapa sīvu pretestību. Profesora interesi saistīja arī medicīnas ētika un vēsture, bet medicīnas un zinātnes filozofijā – fenomenoloģiska pieeja, kā arī haosa teorija (nelineārā dinamika) iekšķīgās slimībās.

            Profesors publicējis 600 darbus, tostarp 17 grāmatas (pieskaitot atkārtotizdevumus), bijis Latvijas Internistu biedrības un Latvijas Nefrologu asociācijas prezidents, vienotas Latvijas Ārstu biedrības atjaunošanas idejiskais sekmētājs, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa 4. sķiru, saņēmis Paula Stradiņa balvu un Kristapa Rudzīša balvu. Pēc viņa nāves tagad tiek piešķirta Ilmāra Lazovska balva izcilākajiem Latvijas ārstiem, labākie medicīnas studenti saņem Lazovska stipendiju, viņa krūšutēls rotā kādreizējo darba vietu Stradiņa slimnīcā, bet piemiņas plāksne – bijušo dzīvesvietu Martas ielā 9.