Pāvila Mucenieka fotoportrets. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 30. gadi.

           

            Pāvils Mucenieks bija viens no izcilākajiem pagājušā gadsimta pirmās puses latviešu ķirurgiem. Pārlūkojot viņa īso, pārsātināto un nesavtīgi cilvēkiem nokalpoto mūžu, nāk prātā sena devīze, kurā ārsts salīdzināts ar sveci – dodot gaismu citiem, pats sadegu.

            Mucenieku dzimta nāk no Cesvaines puses, viņa tēvs – vienkāršs rokpelnis – bieži mainījis dzīves vietas, un Pāvils dzimis 1891. gada 27. septembrī Pļaviņās. Beidzis Rīgas Aleksandra ģimnāziju 1913. gadā, viņš studēja Kara medicīnas akadēmijā Petrogradā un pēc ārsta diploma saņemšanas 1917. gadā dienēja Krievijas armijas latviešu strēlnieku vienībās, bet pēc demobilizēšanas 1918. gadā bija Alūksnes draudzes ārsts. 1919. gadā P. Mucenieks brīvprātīgi pieteicās Latvijas armijā, kurā dienēja vienu gadu Rēzeknes kara slimnīcā ārsta kapteiņa dienesta pakāpē.

            Iesaistījies jaundibinātās universitātes Medicīnas fakultātes darbā 1921. gadā kā jaunākais asistents, 1925. gadā viņš pirmais no ķirurgiem aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju “Eksperimentāli pētījumi par žultsvadu plastiku”, tika paaugstināts par vecāko asistentu un privātdocentu, bet 1928. gadā, kad profesora Jēkaba Alkšņa vadītā Fakultātes ķirurģijas klīnika tika pārcelta uz Rīgas pilsētas 2. slimnīcu, negāja tai līdzi un palika 1. slimnīcā par ķirurģijas nodaļas virsārstu līdz 1940. gadam.

            P. Mucenieks tiek definēts par vienu no spožākajiem sava laika ķirurgiem, operāciju tehnikas un meistarības ziņā pat nepārspējamu. Viņa interešu loks bija visai plašs: gremošanas trakta ķirurģija, plaušu tuberkulozes operatīva dziedniecība, plastiskā ķirurģija, onkoloģija, neiroķirurģija u.tml. Daudzas sarežģītas operācijas viņš veicis pirmais Latvijā, piemēram, torakoplastiku 1928. gadā, lobektomiju 1932. gadā u.c. Publicējis kādus divdesmit darbus.

            Pēc profesora J. Alkšņa emeritēšanas un dažiem citiem pārkārtojumiem P. Mucenieks tika aicināts atgriezties fakultātes darbā. 1940. gada 15. aprīlī viņš tika ievēlēts par ārkārtas profesoru un 3. ķirurģisko slimību (Hospitālās ķirurģijas) katedras vadītāju ar norādi, ka darbs jāsāk 22. augustā, bet liktenis izlēma savādāk. Tautas mīlestība dārgi maksā, un, nemitīgi pārstrādājies, viņš nomira nepilnu piecdesmit gadu vecumā 1940. gada 7. maijā Rīgā. Apbedīts Varakļānu kapos, kur Mucenieku dzimtai ir sava kapliča. Tēva ķirurga pēdās gāja arī meita docente Liene Muceniece (1925–1993) un dēls profesors Pauls Mucenieks (1926–2014).