Ferdinands Neireiters


1893–1945
tiesu mediķis
  Ferdinanda Neireitera fotoportrets. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 20. gs. 20.–30. gadi.

           

            Laikā, iekams vēl nebija izauguši latviešu tiesu medicīnas eksperti, viņu sagatavošanai tika pieaicināts pieredzējis speciālists no Vīnes universitātes, kas sev uzticēto uzdevumu godam veica piecpadsmit gadu laikā un, pirms atgriezās atpakaļ, bija paspējis iemīlēt pajumtes devējas tautu, tās valodu un kultūru.

            Ferdinands Neireiters dzimis 1893. gada 23. jūlijā Budapeštā inženiera un tehnikas goda doktora ģimenē, ģimnāziju beidzis un studējis Vīnē ar pārtraukumiem Pirmā pasaules kara laikā karadienesta dēļ, Dr. med. disertāciju aizstāvējis 1920. gadā un turpmākos divus gadus turpat universitātē bijis asistents un prozektors, strādājot profesora Albīna Haberdas (1868–1933) vadībā.

            Par LU Medicīnas fakultātes vecāko docentu un Tiesu medicīnas institūta direktoru F. Neireiters tika ievēlēts 1922. gadā un palika šai amatā, iekams bija sev sagatavojis cienījamus un kvalificētus aizstājējus no latviešu vidus Miķeli Veidemani (1895–1945) un Jāni Koceru (1901–1952). Institūts 1930. gadā ieguva jaunas telpas un pakāpeniski izveidojās par Latvijas valsts zinātniski pedagoģisko, kā arī praktiskās tiesu medicīnas metodisko centru ar piecām struktūrvienībām: tanatoloģijas, kriminālbioloģijas un tiesu psihiatrijas nodaļa, alkoholiķu labošanas ambulance un asins grupu pētīšanas laboratorija. F. Neireitera vadībā institūtā tika pētīta saindēšanās diagnostika, nāve no elektrotraumas, kritiens ūdenī no liela augstuma, cīņa ar alkoholismu, pūšļošanas kaitīgums, ārstniecības likumdošana, tiesu medicīnas vēsture un dienesta organizācija, asins grupas, kapilārmikroskopija un kriminālbioloģija.

            Vecākais docents F. Neireiters bija Eiropā atzīts zinātnieks, 1933. gadā ievēlēts par Vācu dabaspētnieku akadēmijas Leopoldina locekli. Rīgā viņš publicēja kādus 40 darbus, to vidū rokasgrāmatu „Tiesmedicīna un ārstu deontoloģija” ar likumu citātiem un skaidrojumiem 1931. gadā.

Latvija viņam kļuva tuva, F. Neiereiters iemācījās latviešu valodu un lekcijas lasīja latviski, iejutās vietējā kultūras dzīvē, tulkoja vācu valodā latviešu rakstnieku darbus (piemēram, Rūdolfa Blaumaņa lugas), interesējās par latvju dainām, latviešu tautas medicīnas metodēm un paņēmieniem.

            LU Tiesu medicīnas institūtu F. Neireiters vadīja līdz 1937. gadam, bet 1938. gadā tika ievēlēts par LU Dr. med. honoris causa. Vēlāk viņš strādāja Vācijā – administratīvā un akadēmiskā darbā Berlīnē, Hamburgā un Strasburgā, publicēja plašu rokasgrāmatu tiesu medicīnā un kriminālistikā. Miris 1945. gada 7. jūnijā Pēterstālē.


Literatūra:
1. Bērziņš U., Volksone V. Ferdinands Neireiters // Acta medico-historica Rigensia. R., 1997, 3. sēj., 233.–236. lpp.
2. Latvijas Universitāte. 1919–1929. R., 1929. 615 lpp.
3. Latvijas Universitāte divdesmit gados. 1919–1939. R., 1939, 1., 2. d. 920, 648 lpp.
4. Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. R., 2011. 499 lpp.


Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes mācībspēki. No kreisās 1. rindā: Eduards Gartjē, Pēteris Sniķers, Cēzars Amslers, Ferdinands Neireiters, Jānis Dzirne, Romans Adelheims, Roberts Krimbergs, Jānis Ruberts; 2. rindā sēž: Ādams Ērleins, Eižens Vēbers, Vasilijs Kļimenko, Jēkabs Alksnis, Hermanis Buduls, Kārlis Barons; 3. rindā sēž: Eduards Gartjē, Vladimirs Trofimovs, Edvarts Kalniņš, Jēkabs Prīmanis, Jānis Kaktiņš, Maksis Brants, Jānis Šulcs, Ernests Putniņš. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 1925. gads.



Profesora Ferdinanda Neireitera vizītkarte.



Tiesu medicīnas institūta direktors Ferdinands Neireiters ar studentiem. Fotogrāfs: Krišs Rake. Rīga, 1928. gads.



Ferdinands Neireiters (baltajā virsvalkā) nodarbību laikā. Fotogrāfs: nav zināms. Rīga, 20. gs. 30. gadi.