„Pats saulei būt un visus vest uz sauli,” – šādas Raiņa rindas no veltījuma savam draugam iekaltas kapa piemineklī Rīgas Mārtiņa (Āgenskalna) kapsētā, bet virs tām: „Slimo un bērnu draugs Dr. Andrejs Priedkalns, trešās Krievijas Valsts domes Rīgas strādnieku deputāts”.

            Tirzas kalpa dēls dzimis 1873. gada 23. novembrī un, pirms kļūt par ārstu, bijis tautskolotājs Krapē, Palsmanē un Rīgas nomalēs. No 1898. līdz 1903. gadam A. Priedkalns studēja Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē, gadu strādāja Madlienā, bet no 1904. gada bija Iļģuciema fabriku ārsts Rīgā, kur drīz guva strādnieku atzinību. Viņš bija 1905. gada revolūcijas dalībnieks, 1906. un 1907. gadā Latvijas Sociāldemokrātijas centrālās komitejas loceklis. 1907. gadā A. Priedkalnu ievēlēja par Krievijas 3. Valsts domes deputātu, un viņš pārcēlās uz Pēterburgu. Darbojoties Valsts domē līdz 1912. gadam, viņš aizstāvēja strādniecības intereses, it īpaši apdrošināšanas (ierosināja 162 likumprojektu labojumus!), astoņstundu darbadienas, streiku legalizācijas, preses brīvības, atturības kustības jautājumos, kā arī iesniedza interpelāciju par 1905. gada revolūcijas zvērīgo apspiešanu Baltijā. Viņš bieži publicējās presē, ārzemju ceļojuma laikā 1911. gadā tikās ar Raini, Aspaziju, Ļeņinu, Maksimu Gorkiju, ar kuru un Valeriju Brjusovu kopā sagatavoja pirmo latviešu literatūras krājumu krievu valodā 1916. gadā. Pirms Pirmā pasaules kara A. Priedkalns pāris gadus strādāja Rīgā, bet no 1915. gada bija latviešu bēgļu ārsts Petrogradā. Par politisku darbību 1916. gadā viņš tika arestēts un ievietots „Krestu” cietumā.

            Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā A. Priedkalns uz īsu brīdi tika iecelts par Vidzemes guberņas komisāru (gubernatoru), pēc tam bija ārsts Valkā un Iskolata sanitārās nodaļas vadītājs, bet no šī pienākuma pēc pāris mēnešiem atteicās. Nodibinoties Latvijas Republikai, A. Priedkalns atgriezās Rīgā un no 1919. gada bija Bērnu slimnīcas direktors, daudz paveicot tās darbības atjaunošanā, sakārtošanā un straujākā izaugsmē. Viņš publicējis ap pussimt darbu, tostarp grāmatas „Mazu bērnu kopšana” (trīs izdevumi 1923., 1929. un 1931. gadā) un „Higiēna” (1926. gadā).