Latvijas Universitāte tika veidota kā nacionāla augstskola, tālab Medicīnas fakultāte, cik viens tas bija iespējams, centās nesaistīt savā darbā cittautiešus. Vietējo vāciešu tajā bija maz, toties krietni speciālisti, un viņu aizbraukšana 1939. gadā fakultātei bija zaudējums.

            Eduards Rencis dzimis 1898. gada 17. maijā Rīgā dzirnavnieka ģimenē, beidzis pilsētas virsreālskolu un 1918. gadā paspējis uzsākt dabaszinību studijas Tērbatā, taču dažus mēnešus vēlāk jau bijis landesvēra un vēlāk Latvijas armijas rindās. No 1920. līdz 1926. gadam E. Rencis studēja LU Medicīnas fakultātē, bet pēc ārsta diploma saņemšanas palika turpat Farmakoloģijas institūtā secīgi par jaunāko asistentu, asistentu, vecāko asistentu un privātdocentu, strādājot profesora Cēzara Amslera vadībā.

            Medicīnas doktora disertāciju „Par fāzisku kokaīna grupas vielu sākuma un beigu darbību uz asinsvadu preparātu un mēģinājums sniegt vispārīgu fāziskās darbības novērtējumu” E. Rencis aizstāvēja 1930. gadā, un tā tika atzīta par tik labu, ka jau nākamā gadā no vācu valodas pārtulkota angļu valodā un izdota Ņujorkā; šādu starptautisku ievērību neizpelnījās neviens cits no fakultātes nācis darbs.

            E. Rencis bija zinātnieks ar plašu redzesloku, stažējās pie ievērojamākajiem Eiropas farmakologiem Minhenē, Upsalā, Ģentē, Neapolē, līdz aizbraukšanai no Latvijas publicēja 60 darbus ne vien latviešu un vācu, bet arī angļu, franču un itāļu valodā. Viņš piedalījās Latvijas farmakopejas pirmā (un pēdējā) izdevuma veidošanā, kas iznāca 1940. gadā, konsultēja Latvijas lielākās farmaceitiskās rūpnīcas jaunas produkcijas veidošanā, sniedza ieteikumus ikdienas farmaceitu praktiskā darbā, sakarā ar kara draudiem 1938. gadā kopā ar profesoru Romanu Adelheimu publicēja grāmatu „Ķīmiskās kaujas vielas un aizsardzība pret tām”. Pētījis arī velnarutka toksiskās darbības mehānismu, racionālu zāļu līdzekļu lietošanu u.c.

            E. Renča lieldarbs ir 1939. gadā pirms aizbraukšanas sagatavotā un 1942. gadā publicētā mācību grāmata „Farmakoloģija ar toksikoloģiju un receptūru” (1066 lpp.), kas uzlūkojama par Latvijas zinātņu vēstures pieminekli ne tik daudz apjoma, cik faktu pārbagātības ziņā, izmantojot zāļu vielu grupējumu ne pēc farmakoloģiska, bet pēc ķīmiska principa, pieskaitot pat ticējumus un atziņas par ārstniecības augu lietojumu latviešu tautas medicīnā.

            Vācijā E. Rencis no 1939. līdz 1942. gadam strādāja pie profesora Valtera Štrauba (1874–1944) Minhenes Farmakoloģijas institūtā, pēc tam pats bija profesors un katedras vadītājs Pozenes (Poznaņas) universitātē līdz 1944. gadam, tad iesaukts armijā un kritis krievu gūstā, pēc atbrīvošanas no 1947. gada pētnieks Lībekā un no 1960. gada Ķīles universitātes ārkārtas profesors. Miris 1962. gada 28. augustā Lībekā.