Laimes māte profesoram Nikolajam Skujam šūpulī bija ielikusi ilgu mūžu – 99 gadus (dzimis 1913. gada 5. oktobrī Bauskas apriņķa Zālītes pagastā un miris 2012. gada 16. oktobrī Rīgā), tajā ietverot divus pasaules karus, Latvijas valsts dzimšanu, bojāeju un atdzimšanu, kā arī cilvēka visaugstāko sūtību – palīdzēt līdzcilvēkam.

            N. Skuja bijis gan gados jaunākais (saņemot diplomu 1936. gadā), gan vecākais Latvijas ārsts (saņemot Veselības ministrijas gada balvu medicīnā par mūža ieguldījumu 2008. gadā), bet pa vidu bija darbošanās, kas atnesa daudzas un dažādas atzinības: medicīnas zinātņu kandidāts (1955) un doktors, resp., habilitētais doktors (1967), profesors (1968), LPSR Valsts prēmijas laureāts (1977), LPSR Nopelniem bagātais ārsts (1988), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1990), Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1995), Atzinības krusta lielvirsnieks (2005), valsts emeritētais zinātnieks (1996), Kristapa Rudzīša balvas laureāts (2001), Latvijas Ārstu biedrības godabiedrs (2003) u.c.

            Sācis kā LU Medicīnas fakultātes subasistents, kas tiek iesaukts obligātā karadienestā, viņš fakultātē atgriezās jau kā asistents, tika mobilizēts leģionā un pēc kara izdzīvoja gūstekņu nometnē Krievijā, no 1946. gada atkal fakultātē un vēlāk RMI, kur asistents, docents, profesors, no 1968. līdz 1995. gadam – Gastroenteroloģijas un dietoloģijas centra vadītājs un visu laiku līdztekus arī ārsts gan Rīgas 1. slimnīcā, gan Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā līdz pat 1999. gadam.

            Zinātnē veicis klīniskus, epidemioloģiskus un eksperimentālus pētījumus gastroenteroloģijā, galvenokārt par žultsceļu slimībām, žultsakmeņu ģenēzi, kuņģa un aizkuņģa dziedzera slimībām. Par sava darba svarīgākajiem rezultātiem pats N. Skuja atzīmē: „Parādīta (pirmo reizi pasaulē fotografēta un publicēta) žults nosēsta mikroskopiskā aina un tās klīniskā nozīme; radīta oriģināla žultsakmeņu izcelsmes alerģiskā teorija; parādīta patoloģiski izmainītās organisma reaktivitātes un imunomodelējošās terapijas nozīme dažu hronisku gremošanas trakta slimību klīniskajā gaitā; gastrointestinālās endoskopijas metodes apgūšana, izkopšana un ieviešana Latvijā.”

            Profesors publicējis kādus 300 darbus, tostarp monogrāfijas un mācību grāmatas (daļa ar līdzautoriem) latviešu vai krievu valodā: „Iekšķīgās slimības” (1971), „Žultsceļu hroniskās slimības (patoģenēze un laboratoriskā diagnostika)” (1972), „Holangioduodenopankreātiskās zonas slimības” (1981), „Aizkuņģa dziedzera slimības” (1986), „Iekšķīgo slimību klīniskā farmakoterapija”, „Praktiskā gastroenteroloģija un hepatoloģija” (1999). Profesora vadībā izstrādātas 14 disertācijas, viņš reprezentējis Latvijas medicīnas zinātni bijušajā PSRS un pasaulē.