„Ārsta virsvalkā, ar karavīra stāju” – tā saucas grāmata, kas veltīta vēl vienam uzticamam profesora Paula Stradiņa skolniekam profesoram Jānim Slaidiņam. Viņa dzīves lielais varoņdarbs – latviešu karavīru glābšana, riskējot ar dzīvību, kara beigu posmā, bet ikdienas varoņdarbs – operētie pacientu tūkstoši.

            J. Slaidiņš dzimis 1916. gada 24. maijā Jaunpiebalgas pagasta Skrīveros laukstrādnieka ģimenē. Beidzis Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju 1934. gadā, strādājis par mājskolotāju un kurjeru, dienējis armijā un 1944. gadā kļuvis par ārstu, mobilizēts vācu armijā, ievainots, piedalījies nelegālā sanitārā transporta organizēšanā un nokļuvis Zviedrijā kopā ar 160 latviešu karavīriem, kas 1945. gadā izdoti PSRS.

            Izkļuvis no Liepājas filtrācijas nometnes, ar profesora P. Stradiņa gādību J. Slaidiņš sāka darbu Valsts (no 1948. gada Republikas) klīniskajā slimnīcā, 1954. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju un līdz 1973. gadam bija RMI Fakultātes ķirurģijas katedras asistents.

            J. Slaidiņš bija apdāvināts un radošs klīnicists, kas sāka ar vispārīgo ķirurģiju un, guvis atzīstamas iemaņas, tehniku un pieredzi, pievērsās asinsvadu patoloģijai, pēc tam uroloģijai, onkoloģijai, torakālai ķirurģijai u.c. Pie viņa mācījusies mūsdienu ķirurgu vecākā un vidējā paaudze. Sekmīgi turpinot akadēmisko karjeru, J. Slaidiņš sagatavoja un 1969. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju par aortogrāfiju. Taču, sasniedzis augstāko zinātnisko grādu, J. Slaidiņš aizvien vēl bija asistents, kas vērtējams nekā citādi kā laikmeta dīvaina netaisnība. Ļaudis, kas noteica akadēmisko virzību, J. Slaidiņam lika gaidīt vēl četrus gadus un tikai tad, apejot docenta nosaukumu, 1973. gadā atļāva viņu ievēlēt par profesoru. Zinātniskās un klīniskās darbības pēdējos gados līdz aiziešanai pensijā 1991. gadā J. Slaidiņš pievērsās vazorenālās hipertensijas diagnostikai un ķirurģiskai ārstēšanai.

            Profesora J. Slaidiņa zinātnisko publikāciju skaits sniedzas pāri simtam, ko papildina pieci izgudrojumi un racionalizācijas priekšlikumi. Viņš sarakstījis sešas grāmatas (pieskaitot atkārtotizdevumus). Pirmais Latvijā 1947. gadā viņš sāka intraarteriālu asins pārliešanu smaga šoka, akūta asins zuduma gadījumā un, lai pārtrauktu klīnisko nāvi. Viņš Latvijā ieviesa aortogrāfiju un citas sirds un asinsvadu rentgenkontrastizmeklēšanas metodes. Viens no pirmajiem PSRS J. Slaidiņš 1962. gadā veica selektīvu nieres angiogrāfiju klīniskā praksē. Pēc tam viņš piedalījās nieru transplantācijas ieviešanā Latvijā (pirmais Latvijā veica nieres autotransplantāciju suņiem).

            Atjaunotā Latvijas Ārstu biedrība J. Slaidiņu vienu no pirmajiem 1993. gadā ievēlēja par savu godabiedru. 1995. gadā viņš ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas Dr. med. honoris causa un apbalvots ar ceturtās šķiras Triju zvaigžņu ordeni. Par valsts emeritēto zinātnieku viņš nominēts 1998. gadā, bet jau agrāk, 1994. gadā, ar aizsardzības ministra pavēli leitnants J. Slaidiņš paaugstināts par atvaļinātu virsleitnantu.

            Profesors Jānis Slaidiņš nomira 2000. gada 22. jūnijā Rīgā un tika apbedīts Meža kapos.