Lai pierādītu savu uzskatu pareizību, gatavojot disertāciju par perifēro nervu bojājumiem un to ārstēšanu, Petrogradas Kara medicīnas akadēmijas Hospitālās ķirurģijas klīnikas ārsts Pauls Stradiņš 1922. gada 14. decembrī veica pašeksperimentu, liekot savam vecākajam kolēģim, vēlākajam akadēmiķim Vladimiram Šamovam (1882–1962) izdarīt viņam kreisā pleca artērijas apvidū periarteriālo simpatektomiju un novērot šās operācijas sekas. P. Stradiņš ļoti riskēja, jo nelabvēlīga rezultāta gadījumā roka zaudētu kustības spējas un līdz ar to tiktu pārvilkta svītra iecerētajai ķirurga karjerai. Tomēr pašeksperiments attaisnoja sevi, pierādījums tika gūts, bet Latvija ieguva savu izcilāko un līdz šim vispazīstamāko ārstu, kura vārds simbolizē ārsta sūtības un būtības ētisku vispārinājumu.

            P. Stradiņš dzimis 1896. gada 17. janvārī Eķengrāvē (tagad Viesīte) namdara ģimenē, 1914. gadā ar izcilību beidzis Aleksandra ģimnāziju Rīgā un 1919. gadā Kara medicīnas akadēmiju Petrogradā, 1923. gadā aizstāvējis doktora disertāciju un atgriezies Latvijā, kur sācis darbu LU Medicīnas fakultātē un pēc stažēšanās ASV un Anglijā 1927. gadā aizstāvējis otru disertāciju (par spontāno gangrēnu). Viņa dzīves devīzes bija: "Aliis inserviendo consumor" (Dodot gaismu, sadegu), "Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla", "Tikai labs cilvēks var būt labs ārsts", "Mīlestība ir augstākā medicīna" un "Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs".

            Kļuvis par profesoru, ķirurģijas klīnikas un katedras vadītāju, Latvijas lielākās slimnīcas galveno ārstu, Medicīnas fakultātes dekānu, zinātniskās pētniecības institūta direktoru, sešu biedrību dibinātāju, akadēmiķi un tā tālāk, ieņemot neskaitāmus amatus un pildot daudzus citus pienākumus, P. Stradiņš vēsturiski ļoti mainīgajā laikmetā paveica ārkārtīgi daudz slimā cilvēka un savas tautas labā, kur ārstniecība, zinātne un pedagoģija gāja rokrokā ar organizatorisku jauncelsmes darbu, nemitīgu iedzīvotāju veselību aprūpes uzlabošanu un tās vadības pilnveidošanu.

            P. Stradiņš darbojies daudzās nozarēs un specialitātēs, no kurām vairāk izdalās trīs – ķirurģija, onkoloģija un medicīnas vēsture. Ķirurģija bija viņa pamatspecialitāte, onkoloģijā P. Stradiņš lika tās klīniskos un organizatoriskos pamatus Latvijā, uzmanību veltot agrīnai vēža diagnostikai, bet vaļasprieks – medicīnas vēsture ar darbīgā mūža lielo lolojumu – Medicīnas vēstures muzeju – darīja P. Stradiņa vārdu tālu pazīstamu pasaulē, un tā tas ir līdz pat šim laikam, kad Stradiņa muzejs ir viens no trim ievērojamākajiem pasaules medicīnas muzejiem.

            Strādājot nemitīgā pārslodzē, Paula Stradiņa mūžs pāragri aprāvās 1958. gada 14. augustā Rīgā, apbedīts Meža kapos. Viņa vārdā nosaukti muzejs, slimnīca, universitāte un medicīnas koledža, četras ielas Latvijas pilsētās, notiek ikgadēji Stradiņa lasījumi, kuru laikā par sasniegumiem medicīnas zinātnē un vēsturē tiek pasniegta Stradiņa balva, viņam uzcelti pieminekļi Rīgā un dzimtajā Viesītē.