Krietns ķirurgs, prasmīgs pedagogs un izveicīgs administrators – šie daži vārdi raksturo profesoru Jāni Šulcu, kurš bija labi zināms pirms un piemirsts pēc Otrā pasaules kara. Viņš dzimis 1885. gada 22. augustā Lielstraupes pagastā zemnieka ģimenē, mācījies vietējā draudzes skolā un Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kuru beidzis 1905. gadā un devies uz Tērbatu. Sākumā J. Šulcs iestājās Teoloģijas fakultātē, bet sakarā ar nemierīgo laiku devās uz ārzemēm, kur pārgāja uz medicīnu un studēja Vīnes un Cīrihes universitātē, pēc tam atgriezās Tērbatā un ārsta diplomu ieguva 1911. gadā. Strādāja dzimtajā pusē par pagasta un skolas ārstu Mazstraupē, Lielstraupē un Rozulā, līdz 1915. gadā tika iesaukts karot Krievijas armijā, 1918. gadā dienēja Ukrainas armijā un visbeidzot līdz 1920. gadam bija Sarkanās armijas ārsts.

            Atgriezies Latvijā, no 1921. gada J. Šulcs bija LU jaunākais asistents un no 1922. gada asistents, veica pētniecisko darbu profesoru Jāņa Jankovska un Jāņa Dzirnes vadībā, līdz 1926. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju “Eksperimentāli materiāli jautājumam par lielās tauku plēves pielietošanu vēdera orgānu plastikai”. Akadēmisko karjeru viņš turpināja 1927. gadā kā vecākais asistents, 1928. gadā kā privātdocents, 1929. gadā tika ievēlēts par Hospitālās ķirurģijas klīnikas un katedras vadītāju, 1934. gadā par docentu, 1935. gadā par vecāko docentu un, gluži likumsakarīgi, 1937. gadā – par profesoru, tātad bija izgājis visas akadēmiskās attīstības pakāpes. 1940. gadā profesors J. Šulcs tika pārcelts uz II jeb Fakultātes ķirurģijas klīniku un no Sarkanā Krusta slimnīcas pārvietojās uz Rīgas pilsētas 2. slimnīcu, kuras medicīniskais direktors bija no 1941. līdz 1943. gadam un vienlaikus slimnīcas māsu skolas direktors. Sabiedriskā jomā 1938. un 1939. gadā profesors bija Latviešu ārstu biedrības priekšnieks, 1939. un 1940. gadā – Veselības veicināšanas biedrības Reimatisma apkarošanas sekcijas vadītājs.

            Profesors J. Šulcs bija augsti kvalificēts speciālists ar plašu interešu loku par vēdera dobuma ķirurģiju, žokļu un mutes dobuma ķirurģiju, kaulu lūzumu ārstēšanu, reimatisko slimību apkarošanu, arī latviešu ķirurģijas terminoloģiju, jo bija ļoti veiksmīgi rediģējis profesora J. Dzirnes rokasgrāmatu ķirurģijā. J. Šulcs daudz paveica jaunāko pasaules ķirurģijas atziņu ieviešanā Rīgas klīnikās, jo ik vasaru devās ārzemju zinātniskos komandējumos.

            1944. gadā profesors J. Šulcs emigrēja uz Vāciju un no 1946. līdz 1948. gadam bija Baltijas universitātes profesors Hamburgā un Pinebergā, pēc tam izceļoja uz ASV un no 1952. gada līdz 1968. gadam strādāja par ierindas ķirurgu Graftonā, Ziemeļdakotas pavalstī. 1977. gadā viņš tika ievēlēts par pasaules Latviešu ārstu un zobārstu apvienības goda biedru. Miris sirmā vecumā 1979. gada 7. septembrī Graftonā, apbedīts Mineapolē.